Nedēļā no 8.-13. oktobrim Tallinā (Igaunijā) norisinājās Eiropas Evaņģēliskās alianses (EEA) rīkotā konference „Cerība Eiropai”. Lai pārrunātu Eiropā valdošo sociālo un garīgo situāciju un apzinātu kristiešu unikālo potenciālu Eiropas nākotnes veidošanā, uz konferenci bija pulcējušies 370 kristīgo organizāciju pārstāvji no 37 Eiropas valstīm. Konferences moto bija „Vienotība dažādībā”. Priekšlasījumos, grupu diskusijās, semināros un rīta svētbrīžos konferences dalībnieki runāja par dažādām Eiropas sabiedrībai aktuālām tēmām un prezentēja savu skatījumu par to, kā kristieši var efektīvi ietekmēt norises sabiedrībā.
Papildus semināriem konferencē bija iespējams aplūkot arī gleznu izstādi „Drosme būt”. Gleznu autori no Igaunijas un Latvijas, galvenokārt cilvēki ar invaliditāti, ar saviem darbiem vēlējās parādīt savas spējas un atgādināt, ka par cilvēkiem ar invaliditāti sabiedrībā joprojām pastāv maldīgs uzskats, ka viņi nav spējīgi būt patstāvīgi vai pat mīlēt. Kādā no gleznām, piemēram, bija attēlota sieviete, kura cenšas aizbēgt no viņu vajājošajiem ievainojumiem. Gleznas autore Lauma Palmbaha paskaidroja, ka viņa ir attēlojusi sievietes ciešanas un arī pateicību Dievam par prieku dzīvot.
Konferencē piedalījās arī European Disability Network (EDN) partnerorganizācijas, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti, to skaitā biedrība „Wings for Wheels” (W4W). EDN vadīja vairākus seminārus par dažāda veida invaliditāti (fizisko, sensoro un intelektuālo), uzsverot, cilvēku ar invaliditāti lomu kristiešu vienotības veicināšanā un Evaņģēlija izplatīšanā.
„Mums ir jābūt redzamākiem,” uzsvēra Terēze Svinters, EDN koordinatore. Viņa uzskata, ka draudzes ir jāinformē par cilvēkiem ar invaliditāti un to, ka arī viņi var būt kalpotāji. Statistika liecina, ka 10-15% sabiedrības iedzīvotāju ir kāda invaliditāte, un draudzēm vajadzētu būt pirmajām, kas uzņem šos cilvēkus un novērtē viņu spējas un prasmes.
Baiba Baikovska (W4W, Latvija) dzīvo ar pārliecību, ka „invaliditāte nav cilvēka identitāte”. Kad viņa pusotra gada vecumā smagi saslima, ārsti ieteica vecākiem atteikties no viņas, prognozējot, ka Baiba visu mūžu paliks guloša, kopjama un nesaprātīga. Tomēr vecāki izvēlējās nepadoties, un tas izmainīja visu. Lai gan Baibas invaliditāte pieder pie redzamajām, konferencē viņa runāja par neredzamo invaliditāti – hroniskām saslimšanām, kas bieži ierobežo ikdienas aktivitātes, iespējas mācīties un piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Baiba skaidroja, ka „invaliditāte nenosaka cilvēka personību, tā tikai ietekmē mūsu spēju attīstīties un iekļauties sabiedrībā”. Kad runa ir par neredzamu invaliditāti, „cilvēki baidās, ka viņi tiks atstumti dažādu aizspriedumu dēļ”.
Hildegunei Gronvold-Rossland (W4W, Norvēģija) pirms 20 gadiem atklāja savādu sindromu (Ehler Danlos), un kopš tā laika viņa dzīvo ar sāpēm, operācijām un invaliditāti. Konferencē viņa runāja par nedzirdīgo cilvēku vajadzībām, jo invaliditāte ir ietekmējusi arī viņas dzirdi. Ko var darīt draudzes, lai iekļautu cilvēkus ar dzirdes invaliditāti? Hildegune uzskaitīja dažādas iespējas, tādas kā indukcijas cilpas sistēma, tulkošana zīmju valodā vai sprediķa un dziesmu tekstu izdrukāšana. Nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem palīdz, ja doma tiek izteikta īsi un skaidri, skatoties tieši pretī un nerunājot pārāk ātri.
Par vājredzīgo un neredzīgo cilvēku vajadzībām savā pieredzē dalījās Vera Šuberte (W4W, Latvija). Viņa norādīja, ka draudzēm vajadzētu padomāt arī par šo cilvēku kategoriju, jo bieži viņi draudzēs jūtas nošķirti un vientuļi.
Vēl viena EDN pārstāve konferencē bija Martina Köninger (German Evangelical Alliance, Vācija), un viņas vēstījums bija tiešs un skaidrs: „Invaliditāte nav grēks. Tas, ka esi atšķirīgs, nav problēma, bet, ja ir, mums jāatrod risinājumi.” Strādājot ar cilvēkiem, kam ir dzirdes invaliditāte, nedrīkst aizmirst, ka „īstā sirds valoda ir Evaņģēlijs”. Martina atgādināja, ka pasaulē ir 275 miljoni cilvēku ar dzirdes problēmām, un 5 miljoni ir pilnīgi nedzirdīgi. „Tā ir viena no vismazāk evaņģelizētajām sabiedrības grupām.”
Normunds Zariņš, Zviedrijā dzīvojošs latvietis un sarunu terapeits dalījās pārdomās par to, ka „mēs visi esam atšķirīgi, mums visiem ir īpašas vajadzības, un ir jābeidz „piekarināt birkas””. Viņš iesaka mācīties būt kopā un atcerēties, ka „tur, kur es esmu, ir Kristus. Liecināt par Viņu nozīmē būt līdzās, un tas ietver arī būšanu kopā ar cilvēkiem, kam ir intelektuālās attīstības traucējumi.” Piedzimis laikā, kad Latvija bija Padomju Savienības sastāvā, viņš pārliecinājās, ka „mazākā kopienā ir vieglāk justies piederīgam un pieņemtam”. „Draudzei ir jābūt mūsu iekļaujošajai kopienai, kas dara mūs stiprākus un palīdz mums pieaugt ticībā,” teica Normunds.
„Draudze, kurā nav cilvēki ar invaliditāti, ir draudze ar invaliditāti,” uzsvēra Lidija Gonzalesa (Mefi-Boset , Spānija). Viņa ikdienā strādā ar pieaugušajiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi. Viņa ir pārliecinājusies, ka draudzēm vēl ļoti trūkst izpratnes par šo cilvēku vajadzībām un to, kā ar viņiem komunicēt, tāpēc „viņiem tiek liegta iespēja dzirdēt Evaņģēlija vēsti”. Lidija norāda, ka ir svarīgi saprast cilvēku vajadzības un domāt, vai un kā varam pielāgot draudžu namus, dievkalpojumus un sprediķus, lai tie būtu pieejami visiem. „Ja mēs nepielāgojamies cilvēku vajadzībām, mēs nevaram ar viņiem sarunāties… Bez cilvēkiem ar invaliditāti draudzes zaudē iespēju rēķināties ar visiem tiem miesas locekļiem, kuri mums atgādina Bībeli, un pazaudē viņu spējas un gara dāvanas.”
Konferences kopsavilkumā izmantoti izvilkumi no Jordi Torrents raksta „The beauty of God’s air under our wings”, kura pilno versiju angļu valodā var izlasīt šeit.
Vairak bildes ir šeit